Kā ir mirt, bet palikt dzīvam?

Bija jauka pēcpusdienas diena. Māmiņa ar savu dēlu un meitu devās uz pludmali, jo ārā bija karsts laiks un bija kopīgi nolēmuši atveldzēties aukstajā jūras ūdenī. Laiks bija vienkārši skaists un jūras ūdens bija patīkami vēss. Brālītis ar vecāku māsu devās baudīt jūras viļņus. Spēlējās un abiem bija jautri. Māsa bija vecāka un garāka, tāpēc viņa rūpējās par savu mazo brāli un to turēja aiz rociņas. Jūrā bija vairāk sēkļi, kur starp sēkļiem bija dziļāks, taču nonākot uz sēkļa atkal bija seklums. Dodoties no sēkļa uz sēkli, viņi kopā priecājās un lēkāja pa viļņiem. Mazajam brālītim ūdens bija līdz vēderam un lecot pāri vilnim viņš tika parauts zem ūdens. Brālīša roka māsiņai izslīdēja un viņa viņu nenoturēja. Mazais puisēns nemācēja peldēt, bet vēlme dzīvot bija liela. Paejot zem ūdens puisēns pilnībā saprata, kas ir noticis un vēlme bija tikt ārā no ūdens gūsta. Piecelties kājās neizdevās, jo bija ūdens spiediens, kas vilka viņu uz leju. Taču ilgā cīņā viņam tas izdevās un no ūdens izkļuva. Grūti teikt cik ilgi puisēns cīnijās zem ūdens, bet nonākot krastā māsa tur jau bija. Vai puisēns bija dzimis laimes krekliņā? Jā puisēns bija dzimis laimes krekliņā, jo šajā nežēlīgajā pasaulē viņš nāca ar ķeizargriezienu, jo ap kaklu bija apsējusies nabas saite. Kādas sajūtas ir, kad izdziest tava dzīvība un tu aizej no šīs pasaules? Tas ir atkarīgs no tā, kā tu aizej no šīs pasaules, jo variantu ir ļoti daudz, taču puisēna gadījumā iestājās klusums. Sākumā redzi visu ļoti spilgtās krāsās un pēc tam ir melna tumsa. Brīdī, kad puisēns nezināmā veidā izkārpijās no dzīļā ūdens, viņš ievilka dziļu elpu un tā pie velna bija laba sajūta.