piektdiena, 2013. gada 24. maijs

Četri draugi un viņu draudzība



Māris, Edgars, Lauris un Armands jau ir pazīstami vairākus gadus. Visi sapazinās skolas laikā, kad vēl bija pietiekami jauni. Tā nu sanācis, ka visiem bija kopīgas intereses un vēl līdz šai dienai visi draudzējās. Protams, nesanāk vairs tikties tik bieži, jo katrs vairāk vai mazāk veido savu dzīvi. Taču neizpaliek brīvdienas un nedēļas nogales, kad pa retai reize visi saskrienās un atcerās vecos labos jaunības laikus.
Kādā nedēļas nogalē visi četri satikās un atzīmēja savu reto tikšanās reizi. Lai arī visi tikās daudz retāk kā agrāk, tā vai tā visi bija labi draugi. Protams, tikšanās reizē neizpalika arī alkohols. Alkoholu visi sāka lietot diezgan agrā vecumā, taču par alkoholiķiem nebija kļuvis neviens. Visiem bija jautri, bija sarunas, atmiņas par  dažādiem jautriem notikumiem. Tika stāstīti stāsti par to, kā nu kuram tagad iet, kā arī apsprieda citas lietas, kuras visiem joprojām liekās interesantas un, kuras visu četrus vieno. Kad tā pailgāk visi četri bija pasēdējuši un tā no sirds izrunājušies, tad bija radusies vēlme doties nelielā pastaigā pa vietām, kur agrāk jaunībā daudz pavadīja laiku. Tā kā alkoholiskie dzērieni bija beigušies, tad nolēma doties uz kādu nakts veikaliņu iegādāties vēl šo un to. Iegājuši veikaliņā sāka visi prātot, kādu alkoholisko dzērienu vēlās iegādāties. Veikaliņā atradās galdiņi, un pie viena no galdiņiem atradās kāda kompānija. Tā kā visi četri draugi bija diezgan labi iestiprinājušies, tad veikaliņā uzvedās diezgan skaļi. Pie galdiņā sēdošā kompānija aizrādija, vai nav iespējams klusāk, taču visi četri draugi uz to nereaģēja. Pēc otrā aizrādījuma sākās mutisks konflikts, kurā iesaistījās abas puses. Neviens nevienu neapvainoja ar necenzētiem vārdiem. Tika pateikta tikai viena frāze, kura nepatika kompānijai pie esošā galdiņa. Līdz ar to konflikts pārauga jau diskusijā par to, ka vajadzētu iziet ārā izvicināt rokas. Četri draugi centās pārliecināt, ka tas nav nepieciešams, taču kompānija, kura atradās pie galdiņa bija noskaņojusies pietiekami negatīvi un gatava uz fizisku spēka pielietojumu. Viens no četriem draugiem, kuru sauca Armands, bija pietiekami mierīgs puisis, kurš konfliktā neiesaistijās. Visa konflikta laikā nepateica nevienu vārdu un pat nepiegāja pie galdiņa, kur atradās negatīvi noskaņotā kompānija. Lai arī Armands bija mierīgs pēc dabas, viņš tomēr vienmēr bija gatavs palīdzēt saviem draugiem, ģimenei un paziņām, ja vien bija tāda nepieciešamība. Lai nu kā, visi saprata, ka nekur jau neliksies un nāksies iesaistīties fiziskā spēka konfliktā. Izejot no nelielā nakts veikaliņa sākās kautiņš. Negatīvi noskaņotā kompānija uzbruka vispirms Edgaram, Laurim, jo viņi iesaistījās visaktīvāk mutiskajā konfliktā un izteica pirmās frāzes, kuras šai kompānijai nepatika. Taču Armands nebija no tiem, kurš stāv malā un nepalīdz, tāpēc iesaistījās kautiņā. Māris bija no tiem, kurš bija bailīgs un nekad neiesaistījās konfliktos, cilvēks, kurš bija miermīlīgs pēc dabas un, kuram nepatīk problēmas. Tā nu sanāca, ,ka lai arī Māris nevēlājās iesaistīties, tā vai tā viņam uzbruka, taču viņš pat nepretojās un vienkārši nokrita zemē ar cerību, ka ātrāk viss beigsies. Māris pat nemēģināja izmantot savu fizisko spēku, lai pat pamēģinātu aizstāvēties un aizstāvēt savus draugus.
Uz kādu brīdi iestājās klusums, visapkārt tumsa. Māris atver acis un saprot, ka viss ir beidzies, viņš paskatās pa labi un pa kreisi, ierauga tur pat blakus guļam Edgaru, Lauri un Armandu. Pēc brīža atver acis arī Edgars un Lauris. Visi trīs draugi pieiet pie Armanda un cenšas viņu pamodināt no apdulluma stāvokļa. Taču viņiem tas neizdodas. Armands nekad vairs nepamodīsies, jo bija miris. Armands centās aizstāvēt savus draugus, lai arī tā nebija viņa cīņa un ar to samaksāja ar savu dzīvību. Viņš nekad nebija bijis cīnītājs un nekad nebija bijis  fiziski spēcīgs, taču viņš vienmēr bija drosmīgs un nebaidījās pilnīgi no nekā.Pēc trīs dienām bija bēres, kur atvadījās no Armanda paziņas un draugi. Taču Armanda labākie draugi uz bērēm nebija ieradušies. Uz bērēm nebija atnācis ne Edgars, ne Māris, ne Lauris. Arī turpmākos gadus ne reizi nebija ieradušies uz Armanda kapa vietu atstāt ziedus vai nolikt svecīti veco labo laiku vārdā. Visi kopā pavadītie gadi, ballītes tagad paliek tikai atmiņas, kuras ar katru gadu kļūst aizvien bālākas un bālākas.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru