trešdiena, 2013. gada 22. maijs

Autoāvarija, kura izmainīja daudzu cilvēku dzīves



Edgars bija parasts latvietis, kurš bija izšķīries no sievas, taču deviņgadīgā meita dzīvoja pie viņa. Viņš bija labs tēvs un centās meitai sniegt visu to labāko, cik vien spēja. Bija pienācis kārtējais rīts, kad Edgars savu deviņgadīgo meitu veda uz skolu. Parasts ik dienas sākums, kuru Edgars uzsāka kā ierasts, aizveda meitu uz skolu, un pēc skolas apmeklējuma, piestāja tuvākajā benzīntankā, lai paņemtu rīta kafiju. Tālākais Edgara ceļš ir lēns, jo jāstāv rīta sastrēgumā, lai nokļūtu savā darbavietā. Edgars strādā par elektriķi, kādā mazā uzņēmumā. Darbs ir interesants un Edgars ir pilnībā apmierināts, ar to, ko viņš dara. Edgara dzīve ir ieslīkusi tādā kā rutīnā, jo praktiski vai nu viņš ir mājās vai darbā, nekam citam tā īsti nepietiek laika. Tad, kad Edgars ir mājās viņš veic visus mājas darbus, tīra, gatavo ēst un rūpējās par savu mazo meitu. Pienākumu ir tik daudz, ka dažreiz liekās, ka nav iespējams tikt ar visu galā. Lai nu kā, Edgars priecājās, ka viņam ir meita un viņa ir viss dārgākā šajā pasaulē. Bija pienācis kārtējais rīts, kad Edgars veda savu mazo meitiņu uz skolu. Diena bija iesākusies kā parasti, ar nelielu steigu un kavēšanos. Edgars, nonākot darbā saņēma jaunu darba uzdevumu, viņam bija jādodas uz Gulbeni risināt tehniskas problēmas ar elektrosadales skapi, kuru bija taisījuši mācekļi. Ceļš bija tāls un nogurdinošs un Edgaram uz Gulbeni bija jābrauc vienam. Elektrosadales skapī bija nepareizi pieslēgts transformātors, kā rezultātā Edgaram tas bija jāmaina. Darba dienas vidū atskanēja zvans telefonā, zvanīja no skolas un teica, ka Edgara meita ir palaista mājās, jo viņai ir augsta temperatūra. Atlikusī darba diena Edgaram likās ļoti ilga, jo viņš vēlējās pēc iespējas ātrāk būt mājās pie savas meitas, kura bija pavisam viena. Darbi negāja tik ātri kā vēlētos, jo transformatora vainas dēļ bija jāmaina arī citas iekārtas. Lai arī Edgars objektā strādāja viens, viss darbs bija jāpaveic šodien, jo izbraukums uz objektu darba devējam skaitās kā papildus izdevumi. Edgaram nācās aizkavēties darbā un visu pabeidza tikai vienpadsmitos vakarā. Ceļš no Gulbenes līdz Rīgai bija tāls un tas likās vēl tālāks, jo bija vēlme nokļūt pēc iespējas ātrāk mājās pie meitas, kura bija saslimusi. Edgars vēlējās pēc iespējas ātrāk būt pie meitas tādēļ neskatoties uz ātruma ierobežojumiem, viņš atļāvās pārkāpt ceļu satiksmes noteikumus un traucās ar ātrumu 140 km/ h līdz 150 km/ h, ārpus apdzīvotām vietām. Visapkārt bija tumsa un ceļš praktiski nebija izgaismots, tas apgrūtināja braukšanu. 50 km uz priekšu bija kāds bariņš jauniešu, viņi devās mājās no kādas balles. Visiem bija labs garstāvoklis un visi kā viens atradās alkohola reibumā. Viņi jokojās, smējās un visiem bija jautri. Edgars turpināja braukt, ar neatļauto ātrumu, un tuvojās Rīgai. Pēkšņi Edgars uz ceļa ieraudzīja akmeni, viņš centās paraut māšīnas stūri un apbraukt šo akmeni, taču ātrums bija pārāk liels un mašīna saslīdēja. Edgars nobrauca no ceļa un ietriecās kokos. Negadījuma vietā viņš mira. Jaunieši, kuri bija uz ceļa izvilkuši laukakmeni, to redzēdami nobijās un neizsaukdami palīdzību devās pēc iespējas ātrāk prom no notikumu vietas. Turpmākajās dienās, par notikumu jaunieši nerunāja, taču viņiem ar to būs jādzīvo visu savu mūžu, jo pateicoties viņiem un iespējams Edgara nepareizi izvēlētajam ātrumam notika nelaime, kā rezultātā meita, kura tajā dienā tika palaista ātrāk no skolas mājās, jo bija saslimusi, tagad ir zaudējusi savu tēvu uz visu mūžu.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru